Pirmā izrāde uz Dailes teātra skatuves E. Mačam bija H. Ibsena “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1921, inscenētājs Eduards Smiļģis), kurā viņš spēlēja vairākas lomas. Jau savā otrajā sezonā teātrī E. Mačs iemiesoja likteņa aizlauzto Žanu Valžānu Viktora Igo (Victor-Marie Hugo) romāna “Nožēlojamie” (Les Misérables, 1922, rež. Alfreds Amtmanis-Briedītis) dramatizējumā – tēls bija veidots ar dramatisku spēku, spilgtu formu un emocionāli izjustu pārdzīvojumu. Aktierim raksturīgais poētisms izpaudās ubaga Māra un karaļa Brusubārdas lomā Annas Brigaderes lugā “Princese Gundega un karalis Brusubārda” (1923, insc. E. Smiļģis). Vairākkārt aktieris bija klibais Dūdars R. Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” (1923, 1933, insc. E. Smiļģis), kā arī kapteinis Pūķis Riharda Valdesa darbā “Jūras vilki” (1933, 1941, insc. E. Smiļģis) – tas bija pilnasinīgs, pašapzinīgs tēls, netipiska loma aktiera tēlu galerijā. Nozīmīga loma bija arī skopais Brūbijas mācītājs Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) “Gesta Berlingā” (Gösta Berlings Saga, 1933, insc. E. Smiļģis) – tēls, kas iemiesoja askētiski sakāpinātu dzīves baudu noliegumu. Ar apliecinošu patosu stājā un balsī E. Mačs atveidoja Slavutas pilskungu Jāni Gundaru Aleksandra Grīna lieluzvedumā “Nameja gredzens” (1935, insc. Jānis Muncis) – tā bija savam laikam nozīmīga izrāde, kas apstiprināja uzticību jaunajai, latviskajai Latvijai. Tēvzemes mīlestības apgarots tēls bija krīvs Prūtenis Rolfa Lauknera (Rolf Lauckner) traģēdijā “Vadonis Munte” (Der letzte Preuße, 1938, insc. J. Muncis). Arī E. Mača atvaļinātais virsnieks kapteinis Grants Mārtiņa Zīverta “Tīreļpurvā” (1940, insc. E. Smiļģis) apliecināja dzimtenes mīlestību, kas bija tik svarīga pašam aktierim – tā bija viena no nozīmīgākajām E. Mača lomām.
1940. gada vasarā jaunā padomju okupācijas vara iecēla E. Maču par LPSR Valsts Drāmas teātra direktoru, taču aktieris atteicās, turpinot spēlēt izrādēs Dailes teātrī. Cilvēciskas pašcieņas iemiesojums bija viņa Andrea Doria Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) drāmā “Fiesko sazvērestība Dženovā” (Die Verschwörung des Fiesco zu Genua, 1943, insc. E. Smiļģis). Aktierim tuva loma bija vecais Bumbieris Edvarda Vulfa lugā “Svētki Skangalē” (1943, insc. E. Smiļģis). Veca karavīra stāja un mīļums pret savu varonīgo brāļameitu izpaudās pulkveža Azarova lomā Aleksandra Gladkova (Александр Константинович Гладков) “Sendienās” (Давным-давно, 1946, insc. Aleksandrs Leimanis).
E. Mača ētiskā pārliecība un dzīves pieredze labi atbilda aktiera iemiesotajiem pārlaicīgajiem, simboliskajiem tēliem Raiņa lugās – viņš bija nākotnes pareģis Aklais izrādē “Spēlēju, dancoju” (1926, insc. E. Smiļģis), Laika vecis izrādē “Uguns un nakts” (1947, insc. E. Smiļģis, rež. Felicita Ertnere), sirdsgudrais Klibais izrādē “Spēlēju, dancoju” (1956, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere). Aktiera pēdējā loma bija Paklāju tirgotājs Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) lugā “Krietnais cilvēks no Sečuanas” (Der gute Mensch von Sezuan, 1958, rež. Pēteris Pētersons). Kopumā Dailes teātrī E. Mačs nospēlēja ap 160 lomu.
Kopš Otrā pasaules kara beigām E. Mačs bija viens no tuvākajiem E. Smiļģa līdzgaitniekiem un inscenējumu asistentiem, atbildot par runas kultūru E. Smiļģa iestudējumos. E. Mačam bija ne tikai daudz darba Dailes teātrī, spēlējot visdažādākās maskas un raksturlomas, kā arī iestudējot izrādes uz mazajām skatuvēm, bet arī aktīvi darbojoties skatuves runas pedagoģijā Latvju dramatiskajos kursos, E. Feldmaņa teātra kursos, Rīgas Tautas augstskolas dramatiskajā studijā, Latviešu aktieru arodbiedrības teātra skolā un citur. Aktieris bija runas pedagogs Dailes teātra 1. studijā, kā arī Dailes teātra 2. studijas vadītājs un pedagogs. E. Mača runas skolu izgāja visi tā laika aktieri. Aktieris tika arī tulkojis Konstantīna Staņislavska (Константин Сергеевич Станиславский) darbus. Presē publicēti E. Mača dzejoļi un tēlojumi, kā arī atmiņas par J. Duburu.
Kā režisors E. Mačs iestudēja vairākas izrādes Dailes teātra leļļu ansamblī un Dailes teātrī: Ernesta Birznieka-Upīša “Poģīša nelaimi” (1935), Jūlija Lāča “Balto dūju” (1935), Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) “Pašu ļaudis – gan izlīgsim” (Свои люди – сочтёмся, 1951) un citas.