H. Ibsena daiļrades noteicošais žanrs bija dramaturģija. Dzīves laikā viņš uzrakstīja divdesmit piecas lugas un atsevišķus citu žanru darbus, tostarp poēmas un dzejoļus. No 1851. līdz 1857. gadam H. Ibsens veica instruktora pienākumus Bergenas Norvēģu teātrī (Det Norske Theater), kas bija pirmais teātris, kurā iestudējumi tika veidoti norvēģu valodā. Būtiska nozīme H. Ibsena izpratnē par skatuves mākslu bija viņa vizītei Drēzdenē un Kopenhāgenā 1852. gadā, kuras laikā viņš varēja iepazīties ar Johana Ludviga Heiberga (Johan Ludvig Heiberg) vadītā Kopenhāgenas Karaliskā teātra (Det Kongelige Teater) darbu. No 1857. līdz 1862. gadam H. Ibsens vadīja Kristiānijas Norvēģu teātri (Kristiania Norske Theater). Pēc tam, kad teātris 1862. gadā bankrotēja, rakstnieks 1864. gadā ar Norvēģijas parlamenta jeb Stūrtinga (Stortinget) piešķirto stipendiju devās studiju braucienā uz Romu un nākamos divdesmit septiņus dzīves gadus pavadīja Itālijā un Vācijā, pievērsdamies tikai literārajam darbam. 1891. gadā rakstnieks atgriezās uz dzīvi Norvēģijā. 1900. gadā viņu ķēra trieka, un pēc tās jaunus darbus viņš vairs neradīja.
H. Ibsena pirmā luga “Katilīna” (Catilina, 1850) uzrakstīta Grimstadē, un ar viņa draugu atbalstu publicēta Kristiānijā. Darbs izpelnījās kritikas ievērību, jo tā bija pirmā norvēģu valodā iespiestā luga pēc vairāku gadu pārtraukuma. Strādājot Bergenas teātrī, H. Ibsens sacerēja vairākus darbus ar Norvēģijas vēstures tematiku, kas tika iekļauti repertuārā – “Jāņu nakts” (Sancthansnatten, 1853), “Estrotas Ingera” (Fru Inger til Østrat, 1855), “Svētki Sūlhaugā” (Gildet på Solhaug, 1856), “Ūlovs Liljekranss” (Olaf Liljekrans, 1857). Viņa nozīmīgākās lugas nacionālā romantisma tradīcijā, “Helgelannes karotāji” (Hærmændene på Helgeland, 1858) un “Troņa tīkotāji” (Kongs-Emnerne, 1863), uzrakstītas pēc atgriešanās Kristiānijā. Pēc aizbraukšanas uz Itāliju 60. gadu vidū. H. Ibsens radīja divas dramatiskās poēmas, “Brands” (Brand, 1866) un “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1867), kurās norvēģu vēstures un folkloras motīvi cieši sakausēti ar modernu, eksistenciālu dzīves izjūtu, liekot pamatu vēlākajiem darbiem, kuros rakstnieks pievērsās laikmetīgajai realitātei. Plašs kultūrvēsturisks konteksts bija monumentālajai diloģijai “Ķeizars un galilietis” (Kejser og Galilæer, 1873), kuras darbība norisinās m. ē. 4. gadsimtā. Līdzās lugai “Katilīna” un “Pēra Ginta” ceturtajam cēlienam tas ir vienīgais H. Ibsena darbs, kurā notikumi nerisinās dzimtajā Norvēģijā.
Svarīga loma rakstnieka uzskatu attīstībā bija dāņu kritiķa Georga Brandesa (Georg Brandes) paustajiem uzskatiem. H. Ibsens iepazinās ar G. Brandesa grāmatu “Galvenie virzieni 19. gadsimta literatūrā” (Hovedstrømninger i det 19de Aarhundredes Litteratur, 1872) uzreiz pēc tās publicēšanas un uztvēra to kā aicinājumu pievērsties dzīves patiesības nesaudzīgam attēlojumam. Šāda uzskata ietekmē tapa vairākas lugas, kurās H. Ibsens attēloja norvēģu vidusšķiras dzīvi, to vidū “Sabiedrības balsti” (Samfundets støtter, 1877), “Leļļu nams” (Et dukkehjem, 1879), “Spoki” (Gengangere, 1881). Pakāpeniski H. Ibsena daiļradē reālisma un naturālisma iezīmes arvien vairāk atklājās savienojumā ar tādiem simboliskiem tēliem un motīviem kā ievainotā mežapīle lugā “Mežapīle” (Vildanden, 1884), baltie zirgi lugā “Rosmersholma” (Rosmersholm, 1886) un citi. Mūža pēdējā desmitgadē rakstnieks uzrakstīja vairākus darbus, to vidū “Celtnieks Sūlness” (Bygmester Solness, 1892) un “Kad mēs, mirušie, mostamies” (Når vi døde vågner, 1899), kas bija tuvi simbolisma dramaturģijai, galveno uzmanību pievēršot nevis lugas personu runātajiem vārdiem, bet slēptajām nozīmēm, attiecību būtībai atklājoties pauzēs starp izteiktajām replikām.