Profesionālā darbība teātrī, nozīmīgākās lomas R. Jansona vadītos mēģinājumus T. Banga sāka apmeklēt 1897. gadā, un viņai bija izdevība piedalīties vairākās mazās lomās masu skatos Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) lugas “Fausts” (Faust, 1897, rež. R. Jansons) iestudējumā. Pēc tam viņa pievienojās Roberta Tautmīļa-Bērziņa vadītajai pusprofesionālajai trupai, kas spēlēja izrādes kāda kroga telpās Aleksandra (mūsdienās Brīvības) ielā 103. Teātrī tika spēlētas pamatā vācu autoru lugas.
1902. gadā tika dibināts Jaunais Rīgas latviešu teātris, kurā tika pieņemta arī T. Banga, kura sākumā uzstājās ar vārdu Tija Bangaite, lai slēptu savu nodarbošanos no ģimenes. Teātris atradās Latviešu amatnieku palīdzības biedrības namā Romanova (mūsdienās Lāčplēša) ielā 25. Aktrisei piestāvēja jaunu meiteņu lomas. T. Bangas pirmais nozīmīgais aktieriskais sasniegums, kas atnesa viņai popularitāti, bija teiksmainā meža būtne Rūtiņa Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Johann Robert Hauptmann) lugā “Nogrimušais zvans” (Die versunkene Glocke, 1903, rež. Rūdolfs Bērziņš).
1906. gadā Grīziņkalnā tika nodibināts “Apollo” teātris, kurā apvienojās slēgtā Jaunā Rīgas latviešu teātra, kā arī citi aktieri. T. Banga bija Nataša Maksima Gorkija (Максим Горький; Алексей Максимович Пешков) lugā “Dibenā” (На дне, 1906, rež. Gustavs Žibalts), kā arī spēlēja citas vadošās lomas. Drīzumā 1906. gadā T. Banga uz dažām sezonām pievienojās tikko nodibinātā Liepājas Latviešu teātra trupai, bet jau 1908. gada rudenī viņa tika uzaicināta strādāt jaundibinātajā Jaunajā Rīgas teātrī, kas drīz iemantoja skatītāju mīlestību. Šajā teātrī aktrise pavadīja septiņus gadus un nospēlēja nozīmīgākās sava mūža lomas. Viņa atkal bija Rūtiņa G. Hauptmaņa “Nogrimušajā zvanā” (1908, rež. Jēkabs Duburs). Jūtās un mīlestībā tīra bija T. Bangas Oļa Leonīda Andrejeva (Леонид Николаевич Андреев) lugā “Mūsu mūža dienas” (Дни нашей жизни, 1909, rež. Ērihs Lauberts, G. Žibalts). Aktrise spēlēja Asju Aspazijas “Vaidelotē” (1909, rež. Aleksis Mierlauks) un Melno māti Raiņa lugā “Zelta zirgs” (1909, rež. A. Mierlauks). Nozīmīga bija arī titulloma, kaislību pārpilnā, neuzticīgā Elga G. Hauptmaņa lugā “Elga” (Elga, 1910, A. Mierlauks). T. Banga bija trauksmainā, garīga spēka pilnā Spīdola Raiņa lugas “Uguns un nakts” (1911, rež. A. Mierlauks) pirmiestudējumā – dedzīga, nerimtīga cīņā saucēja, kas aicināja sekot sev līdzi uz nākotni. Ar titullomu – dēmonisku, zemiem instinktiem piesātinātu raksturu – L. Andrejeva drāmā “Anfisa” (Анфиса, 1910, rež. Teodors Amtmanis) aktrise atzīmēja savu desmit gadu skatuves darba jubileju. T. Bangas benefice bija titulloma Kristiana Frīdriha Hebela (Christian Friedrich Hebbel) lugā “Judīte” (Judith, 1914), kurā Holoferna lomā bija Eduards Smiļģis. Aktrisi vienoja tuva draudzība ar Raini, un viņa centās ievērot Raiņa norādījumus tēlu veidošanā. T. Banga bija Ārija Raiņa lugas “Indulis un Ārija” pirmiestudējumā (1912, rež. T. Amtmanis), kur viņas partneris Induļa lomā bija Alfreds Amtmanis-Briedītis. Šajā T. Bangas tēlojumā ieskanējās egoisma un viltības toņi. Savukārt viņas Zanei Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1914, rež. A. Mierlauks), kur viņas partneris Ulda lomā bija E. Smiļģis, dzīves saturs bija mīlestība. Šo lomu T. Banga vēlāk spēlēja vēl vairākos iestudējumos.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, T. Banga devās bēgļu gaitās uz Ņižņijnovgorodu, bet drīz devās uz Pēterpili, kur bija pārcēlies arī Jaunā Rīgas teātra kolektīvs. Jaunajā Pēterpils latviešu teātrī aktrise bija Dzelzs jaunava Aspazijas lugas iestudējumā “Guna” (luga “Sidraba šķidrauts”, 1915, rež. A. Mierlauks), kā arī Zane Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1915, rež. A. Mierlauks).
1916. gadā T. Banga tika uzaicināta uz Maskavu vadīt Maskavas Latviešu teātri, bet pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma viņa pieņēma uzaicinājumu iestāties Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomitejas ansambī “Iskolastrel” (Исколастрел) Novgorodā, kur pavadīja dažus mēnešus.
Atgriežoties Latvijā, 1918. gadā T. Banga pievienojās Valkas Strādnieku teātrim “Liesma”, ko vadīja aktieris Voldemārs Ābrams un kurā galvenokārt tika spēlētas komēdijas. T. Banga simpatizēja lieliniekiem un bija kreisi noskaņota aktrise, un, Andreja Upīša aicināta, 1919. gadā viņa kļuva par Padomju Latvijas Strādnieku teātra aktrisi. Teātra atklāšanas izrādē viņa nospēlēja pārliecināto revolucionāri Ainu Vakargaili Leona Paegles lugā “Augšāmcelšanās” (1919, rež. A. Amtmanis-Briedītis). Pēc tam vienu sezonu T. Banga pavadīja jaundibinātajā Latvijas Nacionālajā teātrī, nospēlējot tādas lomas kā Zane Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1920, rež. A. Mierlauks) un Klostera priekšniece Morisa Māterlinka (Maurice Polydore Marie Bernard Maeterlinck) lugā “Māsa Beatrise” (Sœur Beatrice, 1920, rež. Biruta Skujeniece).
1920. gadā bijušā Jaunā Rīgas teātra telpās E. Smiļģis nodibināja Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātri, kas tika atklāts ar Raiņa lugu “Indulis un Ārija” (1920, insc. E. Smiļģis); šajā iestudējumā T. Bangas Ārija bija partnerībā ar E. Smiļģa Induli. Nozīmīga loma bija arī Laimdota Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1921, insc. E. Smiļģis).
20.–30. gados T. Banga turpināja bieži mainīt teātrus, nevienā no tiem nepaliekot vairāk par dažām sezonām. 1921. gadā viņa tika uzaicināta par aktrisi un režisori Liepājas Jaunajā teātrī. T. Banga izvēlējās iestudēt vairāk klasikas darbus, kā arī moderno dramaturģiju. Viņa bija režisore Raiņa lugai “Krauklītis” (1921), kā arī Augusta Strindberga (Johan August Strindberg) lugas iestudējumam “Miroņu deja” (luga “Nāves deja”, Dödsdansen, 1922), kur partnerībā ar Teodoru Lāci pati spēlēja pulkveža sievu Alisi, izceļot nepanesamo, rūgtuma un naida pilno dzīvi ar nemīlamu vīru. 1922. gadā T. Bangu uzaicināja strādāt jaundibinātais Ceļojošais teātris, kas tika atklāts ar G. Hauptmaņa lugu “Elga” (1922, rež. Ērihs Lauberts), kurā aktrise spēlēja titullomu. Titullomā T. Banga bija arī Emila Zolā (Émile Édouard Charles Antoine Zola) romāna “Terēza Rakēna” skatuves variantā (Thérèse Raquin, 1922, rež. Ē. Lauberts). Tomēr Ceļojošajā teātrī bija slikti apstākļi un nepiemērotas telpas izrādēm.
1924. gadā T. Banga sāka spēlēt jaundibinātajā Jelgavas Latviešu teātrī. Teātra atklāšanas izrādē viņai bija titulloma Annas Brigaderes lugā “Ilga” (1924, rež. Jānis Kļava). Šajā teātrī viņa atkal bija Zane Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1924, rež. Jānis Stakle) un Ārija Raiņa lugā “Indulis un Ārija” (1925, rež. J. Kļava).
1926. gadā aktrise atgriezās Liepājas Jaunajā teātrī, kur nozīmīga loma bija Asnate Raiņa lugā “Jāzeps un viņa brāļi” (1926, rež. Fricis Rode). Tomēr T. Bangu neapmierināja teātra banālais repertuārs, un viņa atkal sāka spēlēt un iestudēt izrādes Jelgavas Latviešu teātrī. Šeit viena no viņas nozīmīgākajām lomām bija Laimdota Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1928, rež. J. Kļava) – šo lomu viņa bija spēlējusi jau Dailes teātrī.
Aina no Raiņa lugas “Uguns un nakts” iestudējuma. Tija Banga Laimdotas lomā (pirmā no labās). Jelgavas Latviešu teātris. 1928. gads.
Fotogrāfs Indriķis Kalcenaus. Avots: Rakstniecības un mūzikas muzejs.
Teātra pirmizrādēs bieži spēlēja kāda zvaigzne: Lilija Štengele, Marija Leiko, Annija Simsone un citas, un T. Bangai nācās būt viņu dublantei. 1929. gadā T. Banga atkal pievienojās Ceļojošajam teātrim, kur iestudēja vairākas izrādes, tostarp Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) lugas iestudējums “Luīze Millere” (luga “Viltus un mīla”, Kabale und Liebe, 1933), bet 1933. gadā sāka spēlēt pašu aktieru organizētajā Tautas teātrī Rīgā. Pēc tam ilgāku laiku aktrise vadīja dažādus pašdarbības teātrus.
Pēc Otrā pasaules kara T. Banga strādāja Dailes teātrī. Viņa bija Māte Viļa Lāča lugā “Uzvara” (1945, insc. E. Smiļģis, rež. Felicita Ertnere, Emīls Mačs), kā arī lepnā, augstprātīgā, aristokrātiski iznesīgā kņaziene Vronska Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) romāna “Anna Kareņina” (Анна Каренина, 1949, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere) iestudējumā. Dīvaini komiskā Elpite Marikas Baratašvili (მარიამ გერვასის ასული ბარათაშვილი) komēdijā “Spārīte” (ჭრიჭინა,1953, rež. F. Ertnere, Pēteris Pētersons) bija T. Bangas pēdējā loma.
Paralēli aktrises darbam teātrī T. Banga nodarbojās ar literāro darbību. Sava laika žurnālos un avīzēs tika publicētas viņas sarakstītās pasakas, stāsti un dzejoļi, kā arī vairāki nepabeigti romāni. Noveļu krājums “Čadras deja” tika izdots izdevniecībā “Leta” (1926). T. Banga ir sarakstījusi arī vairākas lugas: “Dažādi ceļi”, “Tēvs”, “Mīlas spēks”, “Pašu ļaudis”. T. Bangas populārākās lugas ir dziesmu spēle “Tomeļu mātes vājās dienas” un komēdija “Septiņas vecmeitas”, kas tika iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī (1939, rež. Jurijs Jurovskis) un joprojām tiek iestudēta amatierteātros.