Luga “Indulis un Ārija” sarakstīta trimdā Šveicē, Kastaņolā. Lugas ieceres veidojušās, sākot no 1906. gada, kad dzejnieks pievērsa pastiprinātu uzmanību Latvijas vēsturei, īpaši 13. gs. notikumiem. Rainis bija iecerējis plašu Latvijas vēsturei veltītu lugu ciklu, traģēdiju “Indulis un Ārija” skatot kā iespējamu turpinājumu lugā “Uguns un nakts” (1905) risinātajām idejām. Traģēdijas tapšanā nozīmīgi bijuši gan latviešu, gan vācu avoti, kurus konkretizē Raiņa personīgās bibliotēkas grāmatas ar dzejnieka atzīmēm. Nozīmīgu darbu vidū ir vēsturnieka Oto fon Mirbaha (Otto von Mirbach) grāmata "Vēstules no Kurzemes un uz Kurzemi hercoga Jēkaba valdīšanas gados" (Briefe aus und nach Kurland während der Regierungsjahre des Herzogs Jakob, 1844); vācbaltiešu mācītāja Augusta Bīlenšteina (August Bielenstein) pētījums "Latviešu tautas un valodas robežas mūsdienās un 13. gadsimtā" (Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrhundert, 1892); Livonijas Atskaņu hronika (Livländische Reimchronik, 13.–14. gs.), kas 1893. gadā publicēta Matīsa Siliņa tulkojumā ar nosaukumu “Rīmju hronika”; Frīdriha Bīnemaņa (Friedrich Bienemann) "Vidzemes teiku grāmata" (Livländisches Sagenbuch, 1897), kur publicēta teikas versija, kas pirmo reizi iespiesta Tērbatā izdotajā laikrakstā Das Inland 1859. gadā; Kārļa Landera grāmata “Latvijas vēsture. Kultūrvēsturiski apcerējumi” (1908–1909). Vācu avotu ietekme pa daļai izskaidro lugā izmantoto vietvārdu un cilšu nosaukumu rakstību, piemēram, Embote (Embūte), kūri (kurši). Tiešu pamudinājumu pievērsties literārajā darbā risinātajam sižetam Rainim sniedza ziņa par Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa sarakstīto lugu “Indulis un Ārija”, kas publicēta 1911. gadā un saistīta ar Rīgas Latviešu teātra repertuāra plāniem, tādējādi draudot ar konkurenci Jaunā Rīgas teātra vērienīgajam Raiņa “Uguns un nakts” iestudējumam, kura pirmizrāde notika 1911. gada janvāra beigās. Darbu pie traģēdijas “Indulis un Ārija” teksta Rainis aizsāka 1911. gada 4. martā, kad tapa lugas pirmais cēliens. Sistemātiski lugas rakstīšanai dzejnieks atkal pievērsās augustā, un sākotnējā variantā pabeidza literāro darbu 1911. gada novembra sākumā. Pēc tam teksts paralēli tika gatavots gan iestudējumam Jaunajā Rīgas teātrī, tajā izdarot īsinājumus, gan publikācijai Anša Gulbja apgādā Pēterburgā.