Viktors Frankls tiek uzskatīts par Vīnes trešās psihoterapijas skolas (dritte Wiener Schule der Psychotherapie) pamatlicēju, abas pārējās – psihoanalīze un individuālpsiholoģija. Logoterapija ir viena no dzīļu psiholoģijas (Tiefenpsychologie) versijām. Bezapziņu un izstumšanu V. Frankls uzskatīja par pierādītiem fenomeniem un jebkuras turpmākās psihoterapijas pamatu. Viņam nebija pieņemams psihoanalīzē izstrādātais seksualitātes skaidrojums un individuālpsiholoģijā prevalējošais socioloģisms. Seksualitāte V. Frankla ieskatā ir personalizēta, viņš nepieņēma arī naturālās kauzalitātes (cēloņsakarību) izmantošanu (atsaukšanos uz apkārtni, iedzimtību, audzināšanu u. tml.), kas veicina bezatbildību, atteikšanos no brīvības un neirožu attaisnošanu. Cilvēka eksistence V. Frankla ieskatā ir “būt citādi”, būšana ir saistošas attieksmes eksistence (Bezogen-sein). Redukcionismu V. Frankls saskatīja arī Karla Gustava Junga (Carl Gustav Jung) mācībā, kurā ieraudzīja centienus veidot aizstājreliģiju. Paša V. Frankla mācībā galvenās kategorijas ir persona, vērtības, jēga un atgādinājums par saikni ar personālo dievu. Logoterapijas svarīgākās dziedināšanas tehnikas ir paradoksālā intence un derefleksija. Līdztekus reliģijās izkoptajai dvēseles aprūpei V. Frankls izstrādāja ārstniecisko dvēseles aprūpi, kas sabalsojas ar savulaik pastāvējušo un pēdējā laikā atjaunojamo filozofisko dvēseles aprūpi.