Galvenās teorijas Psihoterapijas teorijas un metodes, pēc dažu autoru aplēsēm, sasniedz aptuveni 1000, turklāt to izpratne par problēmu risināšanas veidiem mēdz būt ļoti atšķirīga.
Psihoterapijas virzienu kopumā raksturo šādi kritēriji:
1) noteikta koncepcija par cilvēka/psihes attīstību;
2) visaptveroša teorija par cilvēka psiholoģisko problēmu rašanās iemesliem (etioloģija);
3) praktisks šīs teorijas pielietojums, lai sniegtu palīdzību tiem, kam tā nepieciešama; attīstīta metodoloģija;
4) pierādījumi tam, ka šī teorija un metodoloģija ir pietiekami efektīvas;
5) indikācijas un kontrindikācijas, kam un kādos gadījumos konkrētais psihoterapijas virziens ir derīgs;
6) noteikta vieta citu psihoterapijas virzienu vidū, saiknes ar tiem (un citi).
Apkopojot psihoterapijas virzienus, visbiežāk tiek izdalītas četras galvenās pieejas:
1) psihoanalīze un psihodinamiskā pieeja: Zigmunda Freida (Sigmund Freud), Karla Gustava Junga (Carl Gustav Jung), Alfrēda Ādlera (Alfred Adler), Melānijas Kleinas (Melanie Klein), Žaka Lakāna (Jacques Marie Émile Lacan) un citu teorijas;
2) kognitīvi biheiviorālā pieeja: kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT), biheiviorālā terapija, racionāli emotīvā terapija, kognitīvā terapija, pieradināšanas terapija, stresa inokulācijas treniņš, apzinātībā balstītās pieejas, dialektiskā biheiviorālā terapija, pieņemšanas un saistību terapija;
3) humānistiski eksistenciālā pieeja: geštaltterapija, uz klientu centrētā psihoterapija, transakciju analīze, eksistenciālā terapija (eksistenciāli humānistiskā, eksistenciāli fenomenoloģiskā, logoterapija, eksistenciālā analīze, daseinanalīze), psihodrāma, uz ķermeni centrētā psihoterapija un citas. Tās bieži kombinējas eklektiskā vai integratīvā veidā, piemēram, psihoorganiskā analīze;
4) sistēmiskā pieeja, piemēram, sistēmiskā ģimenes terapija, kurā klients ir nevis viens indivīds, bet gan pāris vai ģimene.
Pamatizpratni par psihes svarīgo lomu cilvēka dzīvē un psihes pamatu veidošanos agrīnā bērnībā iedibināja psihoanalītiskā teorija, kuras pamatā ir Z. Freida un viņa sekotāju darbi. Psihoanalīzei attīstoties, objektu attiecību pieejas teorētiķi, kas attīstīja Z. Freida teorijas, izvirzīja uzskatu, ka indivīda mijiedarbību ar citiem cilvēkiem nosaka kaut kas vairāk nekā tikai dziņu apmierinājums. Tādējādi objektu attiecību teorija ļāva izzināt iepriekš neskaidrus jautājumus: kā bērni un pieaugušie veido attiecības ar sev līdzīgiem, kā formējas indivīda sociālo saišu sistēma, kā izdalīt un aprakstīt cilvēku destruktīvās un patoloģiskās uzvedības formas un citus. Mūsdienās psihoanalītiskā teorija un objektu attiecību teorija ir cieši saistītas; tās papildina viena otru un nav atdalāmas.
Līdztekus psihoanalīzes attīstībai pasaulē, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), attīstījās biheiviorisms – zinātne par organisma uzvedību, kuras pamatpostulāti ir pilnīgi pretēji klasiskajai psihoanalīzei. Uzsvērts, ka izprast un mērīt var tikai uzvedību. Burhuss Frederiks Skinners (Burrhus Frederic Skinner), nozīmīgākais biheiviorisma teorijas un empīrisko pētījumu autors, uzsver, ka izmaiņas atspoguļojas tieši uzvedības izmaiņās: ārējās izpausmēs vai individuālā uzvedībā (domās, emocijās, sajūtās). B. F. Skinners un viņa sekotāji pētīja uzvedību, to ietekmējošos un modificējošos faktorus, uzvedības izraisītājus un sekas, mācīšanās principus un to nozīmi indivīda attīstībā. Balstoties B. F. Skinnera pētījumos, biheiviorisms 20. gs. vidū nostiprinājās veselības aprūpes, izglītības un sociālās palīdzības nozarēs, arī psihoterapijā. Ir izveidotas sistemātiskas metodes uzvedības maiņai un trūkstošo prasmju mācīšanai (lietišķā uzvedības analīze), traucējumu simptomu novēršanai, piemēram, sistemātiska desensitizācija trauksmes un fobiju ārstēšanā.
Attīstoties pētījumiem kognitīvajā psiholoģijā, kurā padziļināti pētīta izziņas procesu darbība, biheiviorisma pieeja tiek savienota ar kognitīvo terapiju, veidojot KBT, kuras fokusā ir izpratne, kādas situācijas izraisa domāšanas, emocionālās, sajūtu un uzvedības reakcijas, kas tās uztur, nostiprina un maina. Galvenie KBT pamatlicēji ir Alberts Elliss (Albert Ellis), kurš izveidoja racionāli emotīvo terapiju, un Ārons Beks (Aaron Beck), kurš vispamatīgāk izstrādāja kognitīvo terapiju. Darbu paplašināja zinātnieku un praktiķu grupas, izstrādājot piemērotākos terapijas protokolus traucējumu ārstēšanai, piemēram, Deivids Bārlovs (David H. Barlow) trauksmes traucējumu ārstēšanai, Edna Foa (Edna Foa) pēctraumas stresa sindroma ārstēšanai, Melānija Fennela (Melanie Fennell) zemas pašcieņas novēršanai. Trešā viļņa KBT fokusā ir holistiskas pieejas, kurās tiek uzsvērta arī veselības veicināšana, un tā ietver apzinātības, pieņemšanas un metakognitīvās pieejas. Līdzīgi psihoanalīzei, arī KBT tiek ņemta vērā cilvēka attīstības individuālā vēsture. Tomēr KBT daudz lielākā mērā fokusējas uz tagadni, pašreizējiem domāšanas, emociju, sajūtu un uzvedības modeļiem, lai izprastu, kāda veida disfunkcionāla domāšana un uzvedība uztur simptomus un problēmas. Tiek piedāvātas strukturētas metodes domāšanas, sajūtu, emociju un uzvedības maiņai, piemēram, ekspozīcija trauksmes mazināšanai, domu rekonstrukcija, interpersonālo un komunikācijas prasmju treniņš.
Pēc Otrā pasaules kara un holokausta postījumiem cilvēce saskārās ar ilgtermiņa psiholoģiskajām sekām. Aktualizējās jautājumi par dzīvības vērtību, cilvēcisko ierobežotību, dzīves galīgumu un dzīves jēgu. Mēģinājumos rast atbildes uz eksistenciālajiem jautājumiem un protestējot pret mehānistiskas, fragmentētas, no apkārtējās vides atrautas, vienkāršotas cilvēka koncepcijas, 20. gs. 50. gados psihoterapijas attīstībā iezīmējās trešais attīstības virziens – humānistiski eksistenciālais (pēc psihoanalītiskās un biheiviorālās pieejas). Sākotnēji pieejas psihoterapeitiskie virzieni vairāk sakņojās eksistenciālajā filozofijā (Sērens Kirkegors (Søren Aabye Kierkegaard), Edmunds Huserls (Edmund Husserl), Martins Heidegers (Martin Heidegger), Frīdrihs Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche), Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Charles Aymard Sartre), Moriss Merlo-Pontī (Maurice Merleau-Ponty) u. c.)., eksistenciāli fenomenoloģiskajā psiholoģijā un humānistiskajā psiholoģijā, mazāk medicīnas un eksperimentālās zinātnes tradīcijās.
Humānistiski eksistenciālās pieejas psihoterapijas virzieniem raksturīgas vairākas kopīgas pazīmes:
1) fokusēšanās uz klienta subjektīvo unikālo pieredzi, kāda tā ir. Psihoterapeita mērķis ir empātiski un savstarpēji ieinteresētā sadarbībā ar klientu iepazīt šo pieredzi tādā veidā, kas palīdz klientam iegūt jaunu izpratni par sevi un unikālo veidu, kā klients mijiedarbojas ar pasauli un kā šī mijiedarbe ietekmē viņa psihoemocionālo labklājību;
2) koncentrēšanās uz klienta pieredzi tieši terapeitisko attiecību procesā, kas veicina tūlītēju, pastāvīgu klienta apzināšanos saistībā ar uztveri, sajūtām, emocijām, domām, vēlmēm;
3) psihoterapeita un klienta sadarbība, kas paredz aktīvu klienta iesaisti un interesi psihoterapijas mērķu sasniegšanā;
4) psihoterapeita pozīcijai raksturīga holistiska interese, rūpes un cieņa pret katru klientu, kurš tiek uztverts kā unikāls indivīds ar īpašu veidu, kādā viņš cieš no psihoemocionāliem vai fiziskiem traucējumiem;
5) psihoemocionālo vai fizisko ciešanu diagnostiskās kategorijas tiek izmantotas, bet izpratne par klienta ciešanām nekad netiek reducēta līdz diagnostisko kategoriju ietvaram;
6) psihoterapijas procesa vispārējais mērķis ir veicināt klienta izaugsmi, jēgpilnu pieredzes integrēšanu, autentiskumu, pašrealizāciju, ņemot vērā indivīda iespējas un ierobežotību.
Apvienojot atsevišķās pazīmes, var teikt, ka humānistiski eksistenciālajām pieejām psihoterapijā kopīga ir fenomenoloģiskā perspektīva (psihoterapijai jābūt saistītai ar klienta individuālo pasaules izpratni un viņa subjektīvo pieredzi); pieņēmums, ka cilvēkiem piemīt iedzimta spēja attīstīties un realizēt izaugsmes potenciālu, aktualizēt sevi atbilstoši vajadzībām, spējām un ierobežojumiem; uzskats, ka cilvēks ir pašdeterminējošs; cieņa pret indivīdu neatkarīgi no tā rīcības vai lomas sabiedrībā.
Autentiskas un personiskas attiecības starp psihoterapeitu un klientu ir fundamentāli nozīmīgas efektīvai psihoterapijai. Klientu emocionālās sāpes un ciešanas psihoterapijas rezultātā kļūst panesamas, pateicoties saprotošām, uzticībā un izpratnē balstītām terapeitiskajām attiecībām, kas tiek uzskatītas par galveno psihoterapijas virzošo spēku.
Sistēmisko psihoterapiju pirmsākumi ir meklējami ģimenes sistēmu terapijā. Agrīnās ģimenes terapijas skolas pārstāvēja plašāku starpdisciplināru sistēmu teoriju psihoterapeitiskās adaptācijas, kas balstījās psihoanalītiskajos konceptos, bioloģijā, fizioloģijā un kibernētikā. 20. gs. 70. gados šī sistēmu teorijas izpratne atspoguļojās ģimenes terapijas strukturālajās un stratēģiskajās skolās. Postmodernisma laikmeta ietekmē tika apšaubīts uzskats, ka varētu kontrolēt sistēmas vai objektīvi pateikt, “kas ir”. Balstījās galvenokārt uz antropologu Gregorija Beitsona (Gregory Bateson) un Mārgaretas Mīdas (Margaret Mead) darbu, kas veda pie pārejas no lineārās domāšanas (pirmās pakāpes kibernētika) uz cirkulāro domāšanu (otrās pakāpes kibernētiku) sistēmiskajā psihoterapijā. Tā jebkurā pētījumā atzīst subjektīvā novērotāja ietekmi uz novērojamo objektu vai sistēmu. Rezultātā šīs terapijas fokuss 20. gs. 80. gados attālinājās no modernisma lineārā cēloņsakarību un objektīvās realitātes modeļa, tuvojoties postmodernai realitātes izpratnei, kas ir sociāli un lingvistiski konstruēta.
Sistēmiskā terapija balstās uz pieņēmumu, ka cilvēku problēmas vislabāk var atrisināt attiecību sistēmā un kontekstā, kurā tās ir radušās. Klienta pieredze un vēsture tiek uzskatīta par labāko sākumpunktu, lai meklētu jaunus risinājumus problēmām. Galvenais mērķis ir mobilizēt klientu attiecību stiprās puses, lai traucējošos simptomus padarītu mazāk problemātiskus vai nenozīmīgus. Jāidentificē klienta valodā ietvertie uzskati un domas, to patiesā jēga, lai palīdzētu tās saistīt ar emocijām un sajūtām, radītu jaunu nozīmi un alternatīvu iespēju attiecībām. Psihoterapeitiskā procesa laikā psihoterapeits saglabā cieņas un nenoteiktības attieksmi, zinot, ka ir jāmobilizē klientu pieredze un zināšanas par viņu dzīvi un ka psihoterapeitu zināšanas ir provizoriskas.