Visu lugas norišu centrā ir Brands, kura raksturs un pārdomas atklātas gan izvērstos monologos, gan dialogos ar citām personām. Pirmajā cēlienā Brands definē galvenos šķēršļus cilvēka gara attīstībai – vieglprātību, gara trulumu un ārprātu, kas viņam ir jāpārvar, uzsākot cīņu par savu ideālu īstenošanu. Otrajā cēlienā viņš apliecina spēju ziedoties citu labā, uzņemoties pārdrošu braucienu pāri fjordam, lai sniegtu pēdējo mierinājumu kādam mirējam. Šajā lugas daļā aizsākti arī motīvi, kas saistīti ar paša Branda dzīvi. Viens no svarīgākajiem ir viņa konflikts ar māti, ar kuru Brands ir pārtraucis attiecības, un nevēlas tās atjaunot, ja māte neatteiksies no visas kopdzīvē ar nemīlamo, bet bagāto vīru iegūtās mantas. Brands paliek nepielūdzams visā lugas gaitā un atsakās būt arī pie mātes nāves gultas. Par Branda sapratēju un viņa ideju galveno atbalstītāju kļūst Agnese, kuru aizrauj viņa ideju mērogs. Taču arī viņai nākas bezgala sāpīgi izjust Branda nepiekāpību. Pārņemts ar domu, ka viņa idejas iespējams īstenot vienīgi tad, ja viņš pats būs paraugs ikvienam it visos jautājumos, Brands atsakās atstāt savu draudzi, kas atrodas tālu ziemeļos. Šis lēmums, kas tiek pieņemts lugas trešā cēliena finālā, izrādās liktenīgs viņa un Agneses dēlam Alfam, kuram šie dzīves apstākļi izrādās pārāk skarbi. Kad ceturtajā cēlienā Brands liek Agnesei atteikties arī no visām mirušā Alfa drēbītēm, viņa tās ziedo, taču šis pārbaudījums ir neizturami smags, un no pārdzīvotā mirst arī Agnese. Lugas piektajā cēlienā ir uzcelta jaunā baznīca, kurai Brands ziedojis visu naudu, ko mantojis no mātes; taču viņā rodas pārliecība, ka šī baznīca nekļūst par gara atbrīvotāju, un, iesviedis tās atslēgas fjordā, Brands aicina draudzi sekot sev kalnu augstumos. Viņam izdodas uz brīdi aizraut un pārliecināt cilvēkus, taču pavisam drīz šāds kāpiens izrādās par grūtu, un Fogtam izdodas apmānīt ļaudis ar ziņu, ka fjordā ir parādījies neaptverami liels siļķu bars, kas būs viņu glābiņš no nabadzības. Atstāts un pamests, Brands apjauš, ka viņa liktenīgā kļūda, iespējams, ir bijis žēlsirdības trūkums, kas novedis pie tā, ka ideālu vārdā viņš ir lēmis dziļām ciešanām sev tuvākos cilvēkus. Tā reizē ir arī viņa paša bojāeja.
Agnese dramatiskajā poēmā ir tēlota kā sieviete, ko dziļi aizrāvis Branda garīgais spēks un izvirzītais dzīves mērķis. Lugas sākumā tieši viņa palīdz Brandam nokļūt pāri satrakotajiem fjorda ūdeņiem; Branda ietekmē Agnese atsakās no attiecībām ar gleznotāju Einaru, kura vēlmes ir saistītas ar dzīves baudīšanu, savukārt Agnesē radusies pārliecība, ka Einaram trūkst nopietnu mērķu. Nesavtība un cildenā daba mudina Agnesi sekot Brandam, taču arī viņa nespēj izturēt vīra nesaudzības uzliktos smagos pārdzīvojumus. Branda māte ir tēlota kā savtīga sieviete, kura apprecējusies mantas dēļ, un arī pēc vīra nāves viņu interesējušas vienīgi materiālās vērtības; tieši tas bijis par pamatu, kāpēc Brands no viņas atsvešinājies un faktiski atteicies, saraudams ģimenes saites. Gleznotājs Einars lugas sākumā tēlots kā gaišs un rotaļīgs cilvēks, kura hedonismu var uzlūkot kā pretstatu Branda askēzei. Savukārt noslēguma daļā Einars parādās kā baudītājs, kurš izniekojis savu dzīvi un nav atstājis nekā paliekoša. Pretstatu Branda mērķiem lugā veido arī politiskie un reliģiskie vadoņi. Fogts ir tēlots kā cilvēks, kurš rēķinās tikai un vienīgi ar tiem pienākumiem, kas viņam ir oficiāli veicami; un, lai savu stāvokli sabiedrībā saglabātu, viņš ir gatavs uz jebkādiem kompromisiem. Par to Fogts arī nekavējas klaji pavēstīt Brandam, kad ir izjutis viņu kā ietekmīgu konkurentu, kuru labprāt gribētu padarīt par sabiedroto. Prāvests pārstāv oficiālo reliģiju un ir nodarbināts galvenokārt ar domām par to, lai lieliski izklausītos viņa sagatavotais sprediķis jaunās baznīcas atklāšanā. Kā dogmām pakļāvies cilvēks dramatiskajā poēmā tēlots arī Skolotājs. Savukārt Ārsts ir cilvēcības aizstāvis, gatavs uz beznosacījumu palīdzību ikvienam jebkurā dzīves situācijā, un viņa rīcība tieši šajā ziņā kļūst par nozīmīgāko pretstatu Branda nepiekāpībai, kas vietumis kļūst stindzinoša. Vienkāršie cilvēki H. Ibsena lugā tēloti kā iegrimuši ikdienas rūpēs. Branda idejas viņus spēj īslaicīgi aizraut, tomēr viņu saprast un viņam sekot šie ļaudis nespēj. Savdabīgākais lugas tēls ir piecpadsmit gadus vecā meitene Gerda, kura vientuļa dzīvo kalnos, un dramatiskajā poēmā iezīmētais viņas ārprāts ir kā vispārināta apsūdzība sabiedrībai, no kuras viņa ir izstumta, šajā ziņā iezīmējot paralēli Branda liktenim.