U. Vazdika organika, dabiskā vitalitāte un spēja iejusties jebkurā tēlā un jebkādos apstākļos bija ļoti piemērotas īpašības kino, un aktieris daudz filmējās padomju sociālistisko republiku kinostudiju (Rīgas, Tallinas, Viļņas, Minskas, Krievijas) filmās. Nozīmīgas lomas bija Imants (“Klāvs, Mārtiņa dēls”, 1970, rež. Oļģerts Dunkers), Valdis (“Zem apgāztā mēness”, 1977, rež. Ēriks Lācis), saimnieks (“Puika”, 1977, rež. Aivars Freimanis), Būdīgais (“Kļūstiet mana sievasmāte”, 1977, rež. Kārlis Mārsons), Pāvuls (“Mērnieku laiki”, 1991, rež. Varis Brasla), Ārsts (“Duplets”, 1992, rež. Aloīzs Brenčs). Galveno lomu – policijas inspektoru Pēru Monsonu – aktieris nospēlēja filmā “Nepabeigtās vakariņas” (1979, rež. Jānis Streičs), lielas lomas bija arī kalējs Mārtiņš (“Melnā vēža spīlēs”, 1975, rež. Aleksandrs Leimanis) un Miķelis (“Vilkatis Toms”, 1983, rež. Ē. Lācis). Skatītāju iemīļots tēls bija matrozis Vilsons (seriālā “Kapteiņa Granta meklējumos”, В поисках капитана Гранта, 1985, rež. Staņislavs Govoruhins, Станислав Сергеевич Говорухин). Vairākkārt kino aktierim tika uzticēts atveidot tēlus, kurus pirms tam viņš bija spēlējis teātra izrādēs – tāds bija raupjais, ciniskais Vēja puisis (“Īsa pamācība mīlēšanā”, 1982, rež. Imants Kronbergs), kā arī traģiskais K. Ulmanis (“Baiga vasara”, 2000, rež. Aigars Grauba), kas tādējādi vēl vairāk skatītāju apziņā nostiprināja vizuālo saikni starp U. Vazdiku un kādreizējo Latvijas prezidentu.