Ā. Alunāns gan teorētiski, gan praktiski veicināja latviešu sabiedrībā izpratni par skatuves mākslas likumsakarībām. Gatavojoties debijai latviešu teātrī, viņš sacerēja pirmo teorētisko apceri par teātri latviešu valodā – “Kāds vārds par teāteri”, kas publicēta laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” 1869. gada 19. aprīlī. Viens no Ā. Alunāna pirmajiem uzdevumiem bija stabilas trupas izveide, kas bija jānodrošina, piesaistot aktierus, kuri teātra spēlēšanā piedalījās amatieru statusā. Ā. Alunāns mēģinājumu procesā centās radīt konkrētu priekšstatu par skatuvisku darbošanos, tajā skaitā spēlēja lomas priekšā citiem aktieriem, pievērsa uzmanību konkrētu detaļu izmantojumam. Repertuāra veidošanas procesā Ā. Alunāns apzināti radīja konkrētus latviešu dramaturģijas žanrus. Vispirms tie bija komiski viencēlieni, kas apzīmēti kā joks (“Paša audzināts”, 1869), operete (“Mucenieks un muceniece”, 1872), vēlāk tiem pievienojās tādi žanri kā vairākcēlienu joku luga (“Bagāta brūte”, 1874; izdevumam pievienota pamācība aktieriem), dziesmu luga (“Piltenieks Rīgā”, 1883), bērnu luga (“Brencis un Žvingulis Austrālijā”, “Piltenieks Rīgā”, abas 1883), dramatiska pasaka (“Džons Neilands”, 1881), skatu luga (“Lielpils pagasta vecākie”, “Kas tie tādi, kas dziedāja”, abas 1888, “Visi mani radi raud”, 1891), komēdija jeb jautrības luga (“Seši mazi bundzenieki”, 1889), vēsturiska luga (“Mūsu senči”, sarakstīta 1890. gadā, izrādīta un publicēta 1905. gadā), satīra (“Draudzes bazārs”, 1911). Pēc Ā. Alunāna iniciatīvas Rīgas Latviešu teātra repertuārā 1883. gadā pirmo reizi tika uzņemta arī opera, kas apliecināja skatuves iespēju izaugsmi, lai gan viņš visā savas darbības laikā priekšroku deva izklaidējošam repertuāram. Ā. Alunāna lugas Rīgas Latviešu teātrī daudz izrādītas arī pēc viņa aiziešanas no teātra vadītāja amata.
Latviešu teātra un dramaturģijas pirmsākumos īpaši svarīgs bija Ā. Alunāna entuziasms, iniciatīva un personiskais piemērs, kas ļāva viņam aktīvi darboties visās svarīgākajās ar teātra attīstību saistītajās jomās un iedibināt stabilas skatuves mākslas tradīcijas. Arī savus literāros darbus Ā. Alunāns galvenokārt rakstīja, rūpēdamies par to piemērotību konkrētā laikmeta skatuvei un ievijot tajos aktuālas tēmas. Sākotnējās lugās viņš galvenokārt pievērsa uzmanību asprātīgu un komisku situāciju veidošanai, savukārt vēlākajos darbos risināja plašāka mēroga nacionālas un sociālas problēmas, nezaudējot to popularitātei svarīgo tēlu konkrētību un situāciju atpazīstamību.