G. Priedes lugas kopš 1955. gada regulāri uzvestas Dailes teātrī, vēlāk arī Jaunatnes teātrī, Valmieras teātrī un citur. Lugu “Jaunākā brāļa vasara” (1955) un vairākus sekojošos G. Priedes darbus (“Lai arī rudens”, 1956, “Pozitīvais tēls”, 1959) Dailes teātrī iestudēja režisors Pēteris Pētersons. Dramaturga pirmās lugas rosināja interesi ar tēlojuma konkrētību un neizskaistinātu ikdienas apstākļu atveidojumu. G. Priedes darbu centrā bija jaunās paaudzes cilvēki, kuru izpratnē viņam noderīga bija pedagoga darbā iegūtā pieredze. Tā deva ierosmes arī lugām, kur aiz ārēji optimistiskās padomju realitātes virskārtas iezīmējas būtiski konflikti, kas tiek slēpti no sabiedrības acīm. Šādu konfliktu pieteikums un pakāpenisks saasinājums raksturoja G. Priedes 20. gs. 60. gados tapušās lugas “Vikas pirmā balle” (1960), “Miks un Dzilna” (1963, Latvijas Nacionālajā, tolaik Drāmas, teātrī izrādīta ar cenzūras svītrojumiem), “Tava laba slava” (1965). Lugas “Trīspadsmitā” (1966) sižeta centrā autors izvirzījis mākslinieka un cenzūras attiecības. 1967. gadā G. Priede uzrakstīja drāmu “Smaržo sēnes”, kas uzskatāma par izaicinošāko dramaturģijas darbu visā padomju perioda latviešu literatūrā, atspoguļojot ideālu degradāciju valdošajās aprindās. Šī darba publikācija un tās iestudējums netika atļauts, luga pirmo reizi tika izrādīta tikai 1988. gadā Jaunatnes teātrī Oļģerta Krodera režijā. 20. gs. beigās un 21. gs. publicēti LPSR Rakstnieku savienības 20. gs. 60. gadu sēžu protokoli, kuros atspoguļota lugas “Smaržo sēnes” apspriešanas gaita; tie izmantoti režisora Mārtiņa Eihes Valmieras teātrī veiktajā iestudējumā (2015), kas bija veidots kā pētījums un refleksija par šīs lugas izvērtēšanas procesu padomju ideoloģiskā diktāta apstākļos. 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā bija spēkā G. Priedes lugu iestudējuma aizliegums profesionālajos teātros. Šo piespiedu klusēšanu pārtrauca režisora Ādolfa Šapiro uzdrīkstēšanās Jaunatnes teātrī 1972. gadā uzvest G. Priedes lugu “Ugunskurs lejā pie stacijas”, kam sekoja arī citi rakstnieka darbi. 1976. gadā režisore Māra Ķimele Valmieras teātrī iestudēja G. Priedes drāmu “Zilā” (1972), kuras centrālā tēma ir vērtību krīze sabiedrībā un tās iespaids jaunu cilvēku psiholoģijā. Šis bija arī viens no darbiem, ar kuru G. Priede aktualizēja folkloras kā tautas atmiņas tēmu. Režisors Ā. Šapiro savos iestudējumos atklāja arī absurda drāmas (“Aivaru gaidot”, 1973) un teatralitātes (“Saniknotā slieka”, 1983) iespējas G. Priedes darbu interpretācijā. Šīs režisora un dramaturga sadarbības augstākais punkts bija lugas “Centrifūga” uzvedums 1985. gadā, kurā tika attēloti cilvēku likteņi Otrā pasaules kara beigās, pretstatā oficiāli dominējošam varonības slavinājumam atklājot cilvēcības izpausmes ikdienas apstākļos. Režisores M. Ķimeles Jaunajā Rīgas teātrī veidotais iestudējums “Pārventas hetēra” (1993), kurā tika apvienoti divu G. Priedes lugu teksti, bija viens no pirmajiem postdramatiskā teātra paraugiem Latvijā. 21. gs. rakstnieka darbi skatāmi jaunās interpretācijās; šo procesu aizsāka Laura Gundara veidotais lugas “Jaunākā brāļa vasara” iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī (2001), kura pirmizrāde notika aptuveni mēnesi pēc G. Priedes nāves.
G. Priedes lugās risinātās tēmas ir bijušas svarīgas skatītājiem ne tikai Latvijā. Viņa lugas tulkotas un uzvestas krievu, lietuviešu, rumāņu valodā. Visnozīmīgākie G. Priedes darbu starptautiskajā recepcijā bijuši vairāku viņa lugu (“Jaunākā brāļa vasara”, 1956, “Lai arī rudens”, 1957, “Normunda meitene”, 1959, “Pozitīvais tēls”, 1959, “Vikas pirmā balle”, 1960, “Miks un Dzilna”, 1963, “Pa valzivju ceļu”, 1965, “Zilā”, 1973, “Udmurtijas vijolīte”, 1974) iestudējumi Igaunijas teātros. Pats rakstnieks visaugstāk vērtēja režisora Aleksa Satsa (Aleks Sats) veidotos uzvedumus Vīlandes teātrī “Ugala” (Ugala).