Visi F. Šūberta darbi uzskatāmi par nozīmīgiem, jo katrā no jomām (vokālā mūzika, simfonijas, vokāli instrumentālā baznīcas mūzika, sacerējumi klavierēm un kameransambļiem) galvenā kvalitāte paliek dziedamība (kantabilitāte), melosa plūduma dabiskums un izteiksmība. Protams, dziesmām spēcīgu saturisku enkuru veido jau dzejas teksts. Tajā tieši var parādīties – un parādās – motīvs “sirds tik grūta”, tēze, pozīcija. Dabiski, tas nav vienīgais, taču pat “Foreles” (Die Forelle, Kristiāns Frīdrihs Daniels Šūbarts, Christian Friedrich Daniel Schubart, 1817) rotaļīgā graciozitāte iznākumā atduras kolīzijā, ka zivtiņa iet bojā, bet vērotājs un stāstnieks bezspēcīgi noskatās. “Meža ķēniņa” dramatisms un spriedze samilzt līdz letālam galam. Grūtsirdība un smagums dominē “Dubultniekā” (Der Doppelgänger, 1828), teksta autors Heinrihs Heine (Heinrich Heine). Praktiski viss “Ziemas ceļš” ir melanholijas un grūtsirdības apēnots; šāds uzstādījums ir jau pirmajā dziesmā “Labu nakti” (Gute Nacht): “Svešs biju, šurpu nācis, / Svešs dodos atkal prom”. Līdzīgs emocionālais kamertonis un atslēga ir raksturīgs romantiskās mākslas (literatūra, teātris, glezniecība) vaibsts, taču mūzikā tas var izpausties tieši, nepastarpināti, pat pilnīgi bez jebkāda verbāla balsta vai sižeta elementa. “Nepabeigtās simfonijas” I daļā gluži neierasti svarīgu lomu ieņem ievada tumsnēji smagā tēma ar skaidri izteiktu jautājuma intonāciju galā. Abas pamattēmas – galvenā un blakuspartija – drīzāk ir viena otru papildinošas, savstarpēji tuvas, korespondējošas. Tā nav tehniskas iedabas lieta, bet gan konceptuāls tvērums attiecībā uz kontrastu lomu mūzikā vispār – jaunā romantiskā laikmeta estētikā. Varbūt vistiešāk šī konceptuālā līnija risinās tieši simfonijas žanrā – no gaišās, rotaļīgās “haidniskās” pasaules (līdz pat Piektajai simfonijai ar Ceturto, t. s. “Traģisko”, kā izņēmumu) uz šo gruzdoši melanholisko gara dzīvi “Nepabeigtajā” un Lielās domažora simfonijas episko tonējumu, kā arī milzīgo izvērsumu (pats ilgākais instrumentālmūzikas darbs toreizējā vēsturē). Šajā pēdējā darbā spēcīgs arī marša, gājiena žests – gan kā tautiskuma elements, gan kā heroisks mājiens. Tas viss kopā iezīmē skaidru tiltu uz Antona Bruknera (Anton Bruckner) simfonisko pasauli, bet vēl vairāk un spēcīgāk uz jau nākamo kāpienu – Gustava Mālera (Gustav Mahler) episko domāšanu simfonijas žanrā.