Traģēdijas centrālā persona ir Jāzeps, kura liktenim izsekots plašākā laika periodā. Lugas sākumā viņš ir septiņpadsmit gadus vecs jauneklis, kurš lolo sapņus par jaunu, garīgāku pasauli, lai tiktu atmesti līdzšinējie skarbie tikumi, taču viņa cerības nonāk pretrunā ar dzīves realitāti. Jāzepa idejas aizkustina viņa tēvu Jēkabu, lai gan tēvs ne vienmēr spēj sekot dēla domu gaitai. Centrālo vietu Jāzepa izjūtās ieņem mīla, kam būtu jāaptver visas cilvēku attiecības, īpaši viņš atsaucas uz savas jau mirušās mātes Raeles ietekmi. Pret Jāzepu toties asi vēršas viņa brāļi, kurus aizvaino Jāzepa izklāstītie sapņi, jo tajos brāļi noliekušies viņa priekšā. Šeit Rainis tieši izmantojis Bībeles motīvus. Brāļi traģēdijā tēloti gan kā kopums, kurš iezīmē Jāzepa ideju pretstatu, gan kā konkrēti tēli, kuriem ir savas individuālas iezīmes. Vecākais no viņiem ir bailīgais Rubenss, kurš vienmēr cenšas atrast kompromisu, un ir arī tas, kurš iesaka Jāzepu pārdot tā vietā, lai viņu lemtu nāvei. Īpaši atriebīgi brāļu pulkā ir Simons un Levijs; drosmīgs un cieņas pilns, taču nozīmīgu jautājumu risināšanā dažkārt arī neizlēmīgs ir kareivis Jūda. Dažu brāļu tēlos akcentēta kāda konkrēta īpašība. Naftalim piemīt tieksme uz pārspīlētu izteiksmi, Gads cenšas ievērot formālu likumību, Azeru raksturo negausība. Tēls, kuram piemīt vientiesīga atklātība un kurš neviļus atklāj gan citu brāļu domu gājienu, gan vispārinātas patiesības, ir Izašars. Jaunākais no brāļiem, kurš tāpat kā Jāzeps dzimis Raelei jau Jēkaba vecumdienās, ir Benjamiņš. Lugas sākotnējos cēlienos viņš vēl ir mazs zēns, un tieši Benjamiņa piesauktās atmiņas par Jāzepa labestību ietekmē vēlāko notikumu gaitu un Jāzepa psiholoģiju. Īpašs tēls lugā ir senebreju meitene Dina, kura lugas otrajā cēlienā atnes Jāzepam tēva dāvātos svārkus un simboliskā nozīmē arī visu to mīlestību, kas veltīta Jāzepam un kas kļūst par skaistāko pieredzi viņa mūžā. Tikai vienā lugas epizodē klātesošā Dina ir traģēdijas poētiski piesātinātākais un viengabalainākais tēls. Savās izjūtās pilnībā saplūstot ar Jāzepu, viņa vienlaikus apzinās arī tuvojošos nāvi brāļu naida rezultātā. Šeit Rainis piedāvājis savu interpretāciju, atkāpjoties no Bībeles vēstījuma. Raiņa traģēdijas tālākajās norisēs Jāzeps tēlots Ēģiptē trīsdesmit gadu vecumā. Viņam visvairāk pietuvinātās personas ir cilvēciski iejūtīgā un savu vīru patiesi mīlošā Jāzepa sieva Asnate, kā arī viņas tēvs, virspriesteris Potifers, kurš izceļ savu pieredzi un dzīvē nemainīgi valdošos likumus, konfrontējot tos ar Jāzepa izmisīgajiem patiesības un taisnības meklējumiem.