Komponējot Aspazijas un J. Poruka dzeju, E. Dārziņš radīja latviešu mūzikā jaunu kordziesmas tipu – subjektīvās jūtu lirikas korisku izteiksmi, kur vēstījums sniegts vienskaitļa pirmajā “es” personā, un tas bija jaunums žanrā, kur iepriekš bija dominējusi balāde, episka idille vai folkloras apdare. Gan kora, gan jo sevišķi solo lirikā E. Dārziņa darbos tiešai emocionalitātei tika dota priekšroka pār tēlojumu un sasniegta augsta emociju tipizācijas pakāpe. Tomēr tā nebija tikai populārāko jūtu patiesība, jo viņa mūzikā izskan arī šo vienkāršo jūtu un tātad ikdienas cilvēka dvēseles dzīves skaistuma cildinājums, pat kāpināta daiļuma pielūgsme – solodziesmas “Kā zagšus” (R. Blaumanis), “Mana laime” (Hermanis Albats), “Mātes dziesmiņa” (J. Poruks) un citas.
Jau ar pirmajiem mūzikas kritiķa soļiem E. Dārziņš vērtēja, iedrošināja un pareģoja sekmīgu nākotni debitantiem A. Kalniņam, E. Melngailim, vēlāk sniedza arī plašas monogrāfiskas, analītiskas apceres par vecākiem kolēģiem Jurjānu Andreju, Jāzepu Vītolu, kā arī par vispārējiem mūzikas jautājumiem. Viņš iedegās par toreiz tikai topošo latviešu simfonisko koncertu eksistenci, taču sastapās ar sabiedrības, visvairāk ar prominento aprindu mietpilsonisku gara kūtrību un vienaldzību pret garīgām vērtībām, neslēpa to savā publicistikā. Nepildījās viņa cerības, ka mākslas piedāvājums jau pats par sevi pacels sabiedrības garīgo līmeni. Šī sapņa un īstenības neatbilstība E. Dārziņu pamazām it kā iekšēji aizlauza un bija viens no viņa dzīves traģēdijas iemesliem.
Kritikās, sarakstē ar kolēģiem un netieši arī daiļradē E. Dārziņš izpaužas kā smalkjūtīga, ideālus alkstoša personība sadzīvisku un pragmatisku vērtību pasaulē. Mākslas ideālu vārdā viņš tomēr spēja būt arī vērtējumos nepiekāpīgs. Tas izraisīja skarto personu aizvainojumus, un, uz tādiem reaģējot, E. Dārziņš kā simfoniskās gleznas “Vientuļā priede” autors 1908. gadā tika laikrakstos apsūdzēts plaģiātismā, somu komponista Žana Sibēliusa (Jean Sibelius) skaņdarba motīvu pārņemšanā. Lai arī Pēterburgas Konservatorijas profesors Aleksandrs Glazunovs (Александp Константинович Глазунов), lūgts izšķirt jautājumu, atzina, ka “Vientuļā priede” varēja rasties, E. Dārziņam šo Ž. Sibēliusa darbu nemaz nepazīstot, tomēr E. Dārziņa sarūgtinājums nebija izdzēšams, un viņš iznīcināja visu savu simfonisko darbu partitūras – arī “Lirisko fantāziju” (Fantasie lyrique, 1902), “Melanholisko valsi” (Valse mélancolique, 1904), “Mazo svītu” (Esquisses, petite suite, 1906). Vēlāk diriģents Artūrs Bobkovics pēc atrastajām orķestra instrumentu partijām varēja atjaunot vienīgi “Melanholisko valsi”, kas kļuvis par pašu populārāko latviešu simfoniskās mūzikas darbu.
E. Dārziņš pēc tam vēl komponēja operu “Rožainās dienas” (pēc Edvarda Vulfa lugas), tās klavierizvilkums (1910) vēlāk gājis bojā, izņemot dažus fragmentus. Komponists vēl loloja ideju papildināties kādā no Rietumeiropas mūzikas centriem. Pakrītot zem pasažieru vilciena riteņiem, dzīve aprāvās, un līdz ar to jaunrade aptrūka, apstājoties ar četriem simfoniskiem darbiem, neuzvestu operu, 17 kora dziesmām, 19 solodziesmām, taču tā ir izturējusi laika pārbaudi, kas ir rets gadījums mūzikas vēsturē. Pašnāvības iespējamību viņa tuvākie laikabiedri ir nolieguši. Bēres sapulcināja latviešu kultūras darbinieka nāves gadījumos vēl nepieredzētu pavadītāju skaitu.