Okupācijas un aneksijas norise 18.06. Rīgā ieradās PSRS emisārs ārlietu tautas komisāra vietnieks Andrejs Višinskis (Андрей Януарьевич Вышинский) un ķērās pie marionešu valdības sastādīšanas, balstoties uz jau iepriekš padomju sūtniecības un specdienestu sastādītu kandidātu sarakstu. Formāli valdības veidošanu viņš saskaņoja ar Kārli Ulmani, kurš joprojām pildīja Valsts prezidenta funkcijas, bet faktiski viņa ieteikumi netika ņemti vērā; tika noraidīta arī atsevišķu parlamentārās republikas laika politiķu vēlme piedalīties valdības veidošanā.
21.06. K. Ulmanis oficiāli akceptēja jauno valdību. Par Ministru prezidentu kļuva Augusts Kirhenšteins, par Ministru kabineta locekļiem – kara ministrs Roberts Dambītis, iekšlietu ministrs Vilis Lācis, sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus, tautas labklājības ministrs un izglītības ministra pagaidu vietas izpildītājs Jūlijs Lācis, tieslietu ministrs un finanšu ministra pagaidu vietas izpildītājs Juris Pabērzs, satiksmes ministrs Jānis Jagars, iekšlietu ministra biedrs un politiskās policijas priekšnieks Vikentijs Latkovskis, armijas komandieris ģenerālis Roberts Kļaviņš. Oficiāli neviens no jaunās valdības locekļiem nebija komunists, taču vairāki, t. sk. iekšlietu ministrs rakstnieks V. Lācis, sadarbojās ar padomju specdienestiem. PSRS aģentus iecēla amatos, kas ļāva kontrolēt policiju, politisko policiju, aizsargu organizācijas un armiju.
Pirmais marionešu valdības pieņemtais likumdošanas akts bija likums par politisko ieslodzīto amnestiju, kura rezultātā tajā pašā dienā, 21.06., no cietumiem atbrīvoja ieslodzītos komunistus. Latvijas Komunistiskā partija (LKP) bija vienīgā partija, kurai ļāva legalizēties. A. Kirhenšteina valdība darbojās pilnīgā A. Višinska un PSRS sūtniecības kontrolē. Tā nodrošināja valsts mašinērijas, autoritārās valdības likumdošanas un plašsaziņas līdzekļu darbošanos padomju okupantu interesēs. Pirmajās okupācijas dienās dominēja demokrātijas atjaunošanas lozungi, kas ļāva domāt, ka pārmaiņas aprobežosies ar autoritārā režīma varasvīru atstādināšanu, bet tās faktiski sagatavoja aneksiju. Pamazām tika nomainīta visu svarīgāko valsts institūciju vadība. Par ministriju departamentu vadītājiem iecēla komunistus, bet viņu darbību kontrolēja no PSRS atsūtīti padomdevēji. Nomainīja arī apriņķu, pilsētu un pagastu vecākos.
Kā demokrātijas atjaunošana tika propagandēta Saeimas vēlēšanu izsludināšana. Vēlēšanas notika 14.–15.07. Vēlēšanu likums, kas tika pieņemts 04.07., ignorēja Satversmes un Latvijas likumu prasības attiecībā uz vēlēšanu organizēšanu, bet to sagatavošana un norise notika padomju pārstāvju un Sarkanās armijas politdarbinieku uzraudzībā. Ar dažādām manipulācijām, pielietojot atklātus un slēptus draudus, tika panākts, ka vēlēšanās piedalījās tikai Maskavas akceptētais saraksts – Darba tautas bloks. Oficiāli tika apgalvots, ka vēlēšanās piedalījušies 94,7 % no balsstiesīgajiem vēlētājiem. Tā kā vēlēšanu sarakstu nebija, šos skaitļus nebija iespējams pārbaudīt, tāpat kā to, ka par Darba tautas bloku nobalsojuši 97,6 % no tiem, kas piedalījās vēlēšanās.
Pirms vēlēšanām demonstrācijās bija parādījies lozungs par pievienošanos PSRS, ko A. Višinskis nosauca par provokāciju, bet pēc vēlēšanām 18.07. šis lozungs jau tika izvirzīts atklāti. 21.07. jaunievēlētā t. s. Tautas saeima sanāca uz 1. sesiju. Pirms tam K. Ulmanis nolika Valsts prezidenta pilnvaras. A. Kirhenšteins no 21.07. ieņēma Valsts un Ministru prezidenta amatu, kā arī bija ārlietu ministra vietas izpildītājs. Saeimas pirmajā sēdē Saeima pieņēma divas deklarācijas – par padomju varas pasludināšanu un par Latvijas iestāšanos PSRS. 22.07. Saeima pasludināja zemi par visas tautas īpašumu, kā arī pieņēma deklarāciju par banku un lielo rūpniecības, tirdzniecības un transporta uzņēmumu nacionalizāciju.
30.07.1940. uz Maskavu devās delegācija ar lūgumu PSRS Augstākajai Padomei (AP) uzņemt Latviju PSRS sastāvā, kas notika 05.08. Sovetizācijai vairs nebija nekādu formālu ierobežojumu. 08.–09.1940. izveidoja padomju parauga republikas pārvaldes institūcijas. 24.08. Saeima pasludināja sevi par pagaidu AP un apstiprināja valdības – Tautas Komisāru padomes (TKP) – sastāvu. A. Kirhenšteinu iecēla par AP prezidija priekšsēdētāju. Par TKP priekšsēdētāju kļuva V. Lācis. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas konstitūciju pieņēma 25.08. Vietējās pārvaldes sistēmas pārveidošana pēc padomju parauga sākās 27.11., kad AP prezidijs pieņēma lēmumu par pilsētu un apriņķu valžu likvidāciju un izpildu komitejas prezidiju iecelšanu piecās lielākajās pilsētās (Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā un Ventspilī) un 19 apriņķos. Savukārt apriņķu izpildu komitejas iecēla mazāku pilsētu un pagastu administrāciju.
Sovetizācijā noteicošie bija nevis valsts un vietējās pārvaldes orgāni, bet gan kompartijas institūcijas. LKP 08.10.1940. uzņēma Vissavienības komunististiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) sastāvā kā tās teritoriālu organizāciju. LKP tika pārdēvēta par Latvijas Komunistisko (boļševiku) partiju – LK(b)P.
Kā Latvijas Kompartija, tā arī visi augstākie partijas un valsts pārvaldes orgāni darbojās stingrā Maskavas kontrolē. Latvijā “ģenerālgubernatora” funkcijas pildīja agrākais sūtnis Vladimirs Derevjanskis (Владимир Константинович Деревянский), kuru iecēla par VK(b)P Centrālkomitejas un PSRS TKP pilnvaroto. 1940. gada beigās un 1941. gada sākumā Latvijā arvien lielākā skaitā sāka ieplūst Kompartijas un valsts pārvaldes ierēdņi, kā arī tehniskie speciālisti. Visas neatkarīgās Latvijas sabiedriskās un politiskās organizācijas tika slēgtas. To vietā tika izveidots padomju tipa arodbiedrību, bērnu un jaunatnes (pionieri, komjaunieši) un sabiedrisko organizāciju tīkls.