V. Šekspīra lugas raksturo vēlme un spēja saistīt publikas interesi, risināto problēmu eksistenciāls dziļums un izteiksmes daudzveidība. Daiļrades sākumposmā sacerētas viņa vēsturiskās hronikas. Interese par Anglijas vēsturi visizteiktākā bija valsts politiskās augšupejas spilgtākajā dekādē starp 1588. gadu, kad jūras kaujā tika pieveikta Spānijas flote, tā dēvētā Neuzvaramā Armāda (Armada Invencible), un grāfa Eseksa (Earl of Essex) neveiksmīgo karagājienu uz Īriju 1599. gadā, kam sekoja galma apvērsuma mēģinājums Anglijā, Eseksa arests un sodīšana ar nāvi 1601. gadā. V. Šekspīrs Anglijas vēsturei detalizēti pievērsās 10 hronikās, kurās galvenokārt aplūkoti 15. gs. notikumi, kas veido Elizabetes I valdīšanas laika priekšvēsturi un atklāj monumentālu un dramatisku nācijas dzimšanu. Nozīmīgs viņa daiļrades avots bija Rafaela Holinšeda (Raphael Hollinshed) “Anglijas, Skotijas un Īrijas hroniku” (The Chronicles of England, Scotland and Ireland) otrais izdevums 1587. gadā. Pirmā vēsturisko hroniku tetraloģija tapa 16. gs. 90. gadu sākumā. Tajā ietilpst lugas “Henrijs VI” (Henry VI) trīs daļas (1591–1592), kā arī “Ričards III” (Richard III, 1592–1593), kas ir šīs tetraloģijas pazīstamākais darbs un tuvojas V. Šekspīra vēlāko traģēdiju mērogam. Otrajā vēsturisko lugu tetraloģijā, kas sacerēta no 1595. līdz 1599. gadam, aplūkoti hronoloģiski agrāki notikumi. Tetraloģijā ietilpst “Ričards II” (Richard II, 1595), lugas “Henrijs IV” (Henry IV) pirmā un otrā daļa (1596–1598), kā arī “Henrijs V” (Henry V, 1598–1599). Šie darbi ir mākslinieciski niansēti izstrādāti. Vēsturiskajām hronikām piederīga arī luga “Karalis Džons” (King John, 1596), kurā tēlots šī karaļa valdīšanas laiks 12. gs. un 13. gs. sākumā, un kopā ar Džonu Flečeru (John Fletscher) uzrakstītā “Henrijs VIII” (Henry VIII, 1613), kuras notikumi risinās 16. gs. pirmajā pusē.
Arī V. Šekspīra komēdijas tapa galvenokārt viņa daiļrades sākumposmā. Viņa pirmie dramaturģijas darbi bija lugas “Divi veronieši” (The Two Gentlemen of Verona, 1590–1591) un “Spītnieces savaldīšana” (The Taming of the Shrew, 1590–1591). Nereti izmantojot aizgūtus sižetus, V. Šekspīrs savos darbos atklāja raksturīgas tēlu īpašības, kam piemita liels vispārinājums. Situāciju komēdijas un raksturu komēdijas elementu savijums ir vērojams lugās “Maldu komēdija” (The Comedy of Errors, 1594), “Sapnis vasaras naktī” (A Midsommer Night’s Dream, 1595), “Jautrās vindzorietes” (The Merry Wives of Windsor, 1597–1598), “Liela brēka, maza vilna” (Much Ado about Nothing, 1598), “Kā jums tīk” (As You Like It, 1599–1600), “Divpadsmitā nakts” (The Twelfth Night, 1600–1601) un “Gals labs, viss labs” (All’s Well That Ends Well, 1604–1605). Viena no V. Šekspīra daiļrades sākumposma nozīmīgākajām lugām ir traģēdija “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1595). Šī un citas sākotnējās traģēdijas saglabāja ticību pasaules pārveides iespējamībai, savukārt vēlākajā posmā autora skatījums kļuva aizvien skeptiskāks. Tas bija saistīts arī ar politisko krīzi Anglijā un karalienes Elizabetes I nāvi 1603. gadā. Skepse parādās jau traģēdijā “Hamlets” (Hamlet, 1600–1601), tā saasinās traģēdijā “Otello” (Othello, 1603–1604), bet it īpaši lugās “Karalis Līrs” (King Lear, 1605–1606) un “Makbets” (Macbeth, 1606). V. Šekspīra traģēdijās “Jūlijs Cēzars” (Julius Caesar, 1597) un “Antonijs un Kleopatra” (Antony and Cleopatra, 1606) izmantoti antīkās pasaules, galvenokārt Romas Impērijas, vēstures materiāli, taču arī tajās risinātas laikmetīgas problēmas. Mūža otrajā pusē V. Šekspīrs sarakstīja vairākas lugas, kas žanriski var tikt uzskatītas par traģikomēdijām – “Venēcijas tirgotājs” (The Merchant of Venice, 1596–1597), “Dots pret dotu” (Measure for Measure, 1603) –, kā arī romanci “Ziemas pasaka” (The Winter’s Tale, 1609). Viena no interesantākajām mūža nogales lugām ir “Vētra” (The Tempest, 1611), kurā atspoguļota nozīmīga renesanses laikmeta aktualitāte – Eiropas saskarsme ar aizjūras teritorijām un to pakļaušana.