S. Lāgerlēva bija izcila Ziemeļvalstu modernisma literārās prozas pārstāve, kuras daiļrades ceļš aizsākās 19. gs. 90. gados, gūstot literāro iedvesmu bērnības teiksmainos stāstos, apkārtējās sadzīves vērojumos, pedagoģiskajā izglītībā un profesionālajā darbībā, kļūstot par visvairāk lasīto un apbrīnoto Zviedrijas rakstnieci.
S. Lāgerlēvas prozas darbus raksturojošās īpatnības veidojās 19. un 20. gs. mijas reālisma, simbolisma un ekspresionisma iezīmju sasaistē, kas guva kritikas un lasītāju atsaucīgu ievērību, saglabājot stilistisko pievilcību ar katru jaunu izdotu grāmatu. Viņas pārliecinošais stāstnieces talants tiek vērtēts kā izcilākais savas paaudzes autoru aprindās. Ar savu pasaku, stāstu un leģendu motīviem S. Lāgerlēva kļuva plaši pazīstama aiz Zviedrijas robežām – darbi tulkoti aptuveni piecdesmit valodās, tādējādi autorei kļūstot par vienu no visu laiku visvairāk tulkotajām zviedru literatūras vēsturē. S. Lāgerlēvas izcelsme saistīta ar laukiem, kas ir robežšķirtne starp dabas valstību un vietu, kas bagātināta ar sadzīviskām attiecībām, kas daiļrades motīvu lokam radīja tādus pamatus, kuros mutvārdu stāstījumu tradīcijā apvienojās tautiska vienkāršība ar intelektuālu izsmalcinātību. Līdz ar šo ietekmi veidojās un tika izkopta rakstnieces tematiski stilistiskā meistarība, kas izpaudās spējā sasaistīt pasaku gaisotni un realitāti fantastiskos un aizraujošos vēstījumos, kas lasītājam sniedz gan spraigus piedzīvojumus un dramatiskus likteņstāstus, gan arī uzjautrina ar humora elementiem.
Bērnībā un agrā jaunībā S. Lāgerlēva rakstīja arī dzejoļus un leļļu lugas, vēlāk pievērsās prozai un par pasaulē atzītu autori kļuva ar saviem romāniem, stāstiem un novelēm.